Krista Burāne. Cilvēki debesīs

An essay by Urban Heat artist Krista Burāne published in Latvian after Lisbon City Lab at www.satori.lv, July 5, 2016

Līdz nelielajam molam Atlantijas okeāna krastā no Lisabonas ar vilcienu bija jābrauc četrdesmit minūtes. Apkārtējo atpūtnieku kņadas, saulessargu, bumbu, bērnu raudu un smieklu vidū tas  pārvērtās par debesu skatuvi, kurā nejaušie dzīves vērotāji neapzināti nostājās ticības, cerības un mīlestības mizanscēnās. Viņu balsis nebija dzirdamas. Fonā skaņojās viļņi un klusums. Sauciet to par ievainojamības deju vai ķermeņu simfoniju. Sauciet to par vienpatību un vientulību uz mākoņu tapetes. Sauciet to par sarunu sevī ar skatienu debesīs. Tikai ar ko? Un par ko?

Otrās "Urban Heat" laboratorijas, kas šoreiz notika teātra festivāla "Alkantara" laikā, tēma bija "Līdzdalība, ticība un kopienas".  No festivālā redzētajām izrādēm šajā rakstā pieminēt gribu divas – Marokas horeogrāfa Raduāna Mrizigas solodarbu "55" un latviešiem labi zināmā franču režisora Filipa Kvena  jaunāko izrādi "Kurmju nakts" .    

Abi šie darbi iezīmē divus pretējus polus festivāla laikā notikušajām sarunām par reliģiju un politiku. Viens – ticība kā citiem netulkojama cilvēka esamība, kuras vienīgā mēraukla ir attiecības ar Dievu, bet otrs – dzīve alā, kuru ar reliģijas un politikas palīdzību iespējams pārvērst par baisu atrakciju parku.

Baznīcas logi un personiskas sarunas

Horeogrāfs un dejotājs Raduāns Mriziga izrādē "55" izmanto sevi kā mērauklu tiešā veidā. Viņa ķermenis kalpo par cirkuli, par lineālu un metramēru. Attālums no pirkstu galiem līdz elkonim un no galvas līdz  pēdām, soļu platums un roku izvērsums ir ģeometriskas pamatvienības ar kuru palīdzību dejotājs skatītāju acu priekšā zīmē savu pasaules modeli – sakārtotu un skaistu, rozes logiem gotiskās katedrālēs līdzīgu, piecdesmit piecās izrādes minūtēs atgādinot par ideju, ka cilvēkā slēpjas harmoniskas,  sakārtotas un laimīgas būtnes iespējamība. 

Nākamajā dienā pēc izrādes mums ir paredzēta tikšanās ar kādu portugāļu mākslinieku, kurš ir piekritis parādīt Lisabonu caur savas ticības logu. Es gaidīju tikšanos ar nepacietību, jo personiski ģeogrāfiska saruna par ticības un telpas attiecībām, šķiet, varētu atbalsoties manā pagāniskajā dvēselē, kurā laimes un sevis kā dabas vienības sajušana ir cieši saistīta ar būšanu vietā – pļavā, mežā vai jūras krastā. Tomēr mākslinieks atraksta festivāla direktoram Tomasam Volgreivam garu īsziņu, kurā atsakās no tikšanās, jo paredzētā trīs stundu garā ieniršana Lisabonas ielās būšot par īsu īstai sarunai un vēl... viņš negribot mūs nobiedēt. Raduāns Mriziga teiktu – par ko nav iespējams runāt, par to ir jādejo. Bet mēs paliekam bez personiskas dejas ar Lisabonu. Nosvīdis tveicē un apdedzis agresīvajā saulē, gaisā paliek karājamies jautājums – kā ticība var būt baiļu avots? Un kā lai mēs cits citu saprotam, ja nespējam par to runāt.

Lekcijā par Portugāles vēsturi kreisi noskaņotais eiroparlameta deputāts un vēsturnieks Ruī Tavārešs iepin arhīvos atrastu liecību par kādu 18. gs. franču valodas skolotāju, kurš pats devies uz inkvizīcijas tiesu, lai pieteiktu savu ķecerību. Ieradies pie cietuma durvīm, viņš atzinis, ka saprot un tic Jēzum un Dievam Tam Kungam, bet nevainīgo ieņemšanu un Svēto Garu gan nekādi nespējot aptvert. Inkvizīcijas tieneši viņam laipni atvēlējuši kaktiņu cietumā, kur pavadīt turpmākos gadu desmitus – pārdomās un patiesas ticības meklējumos. Arhīvi vēsta, ka skolotājs atgriezies laicīgajā dzīvē līdz ar inkvizīcijas institūcijas slēgšanu 1794. gadā.

Bet līdz tam brīdim reliģijas vārdā, sākot ar  1540. gadu, Portugāles inkvizīcija ar vienkāršu kristiešu palīdzību ir apcietinājis, mocījis, sodījis,  nogalinājis – šos faktus rūpīgi reģistrējot – trīsdesmit vienu tūkstoti četrsimt piecdesmit septiņus cilvēkus. Slaktiņi reliģijas vārdā, protams, notikuši arī agrāk. Piemēram, 1506. gada aprīlī Lisabonas katoļu pūlis trīs dienu laikā nogalināja gandrīz divus tūkstošus tā saucamo jauno kristiešu, kas pārsvarā bija kristietībā konvertētie ebreji. Viss sākās ar dievkalpojumu, kura laikā ticīgie lūdza Dievu pārtraukt mēra izplatīšanos. Viens no lūdzējiem ieraudzīja gaismu uz sienas un iztulkoja to kā Dieva parādīšanos, bet kāds cits baznīcēns apšaubīja šo brīnumu, nosaucot to vien par atspulgu no baznīcas loga. Dieva brīnuma piekritēji sagrāba ķeceri aiz matiem, izvilka no baznīcas un laukuma vidū piekāva līdz nāvei. Bet pēc tam devās ielās, kur nogalināja katru pretimnākošo cilvēku, kas izskatījās pēc jaunā – tas ir, neīstā – kristieša. Un, kad ielas bija pilnas ar līķiem, viņi ielauzās mājās, nogalinot ikvienu. Arī bērnus un sievietes. Zīdaiņus sacirta gabalos vai izšķaidīja pret mūriem.

Protams, tas bija sen un tā ir tikai viena no cilvēces vardarbības epizodēm, kas sākusies baznīcā. Genocīds, rasisms un reliģiskas vajāšanas joprojām ir ikdiena, kuru mehānismi darbojas līdzīgi neatkarīgi no tā, kādā laikmetā dzīvojam. Inkvizīcija Portugālē tik sekmīgi gadsimtu garumā varēja pastāvēt tāpēc, ka tai ziņas pienesa spiegi – nopelnīt griboši, par īstiem kristiešiem sevi dēvējoši cilvēki. Vēlāk, PSRS laikā, tādi paši cilvēki, kas sevi sauca par īstiem komunistiem, ziņoja par saviem nepareizajiem kaimiņiem čekai, un, re, pat īstie "Brexit" briti šobrīd nekaunās no agresijas un vardarbīgi vēršas pret saviem līdzpilsoņiem, izkliedzot "vācieties projām!" [1]. Viņiem tikai vēl nav institūcijas, kurai ziņot par kaimiņu piederību nepareizajai tautībai vai reliģijai.

Droši vien šiem naida cilvēkiem mājās ir bērni un suņi un brīvdienās viņi dodas garās pastaigās mežā vai gar jūru. Viņi ēd, mīlējas, dzemdē un pelna naudu. Iespējams, svētkos apmeklē baznīcu un ar interesi vēro ēnu spēles uz savas alas sienām.

Es negribot tieku ierauta pasaulē, kurā man ir jāizšķiras par piederību "viņiem" vai "mums". Tiem, kuri savu brīvību un izvēles tiesības izmanto, lai apspiestu citus, un tiem, kuri visiem spēkiem mēģina cīnīties par visu tiesībām ticēt un izvēlēties savu ticību.

Kurmji un citi alu dzīvnieki

Filipa Kvena alegorija "Kurmju nakts" [2]  ir pati skumjākā viņa izrāde – tā bez vārdiem komentē to, kas notiek pasaulē, kurā tā saucamie "konservatīvie" spēki nopietni strādā pie tā, lai iznīcinātu reiz izcīnītās sociālās vērtības, bet tie, kurus pierasts dēvēt par "progresīvajiem", ar aizvien lielākām grūtībām cenšas aizstāvēt cilvēktiesības.  Arī Latvijā neveikli, bet  čakli kurmji tumšos, smagos kažokos rok un rok, rok un rok, līdz izrok alu valsti, kurā var norakt, piemēram, sievietes tiesības lemt par savu ķermeni vai kalpot par mācītājām. Portugālē  80% iedzīvotāju atzīst sevi par katoļiem.  Katoļu baznīcai ir īpašs statuss, tā saņem 10% no valsts budžeta. Tomēr te viendzimuma pāru attiecību reģistrācija ir atļauta kopš 2010. gada, 2011. gadā tika izdots Dzimuma identitātes likums, kas būtiski atvieglo dzimuma un vārda maiņu transpersonām,  šogad tika atļauta arī bērnu adopcija viendzimumu pāriem. Tāpēc ir īpaši dīvaini Lisabonā stāstīt kolēģiem par mūsu valsts vadītāju, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas un daļas iedzīvotāju neiecietīgo attieksmi pret sievietēm, seksuālajām minoritātēm, bēgļiem, invalīdiem un visiem citiem, kuri neiederas mūsu Saeimas kurmju konkrētās alas apmēros. Neiecietību, kas tiek pamatota ar mistiskām tradicionālajām vērtībām un kristīgi latvisko dzīvesziņu, par kuru gan neviens konkrētāk izteikties nespēj.

Par ko nav iespējams runāt, par to ir jādejo, teiktu Filips Kvens un iestudētu mazo kurmīšu deju – baisu un fantasmagorisku. Deju, kuras laikā tiek norakts viss, kas gadās tās ceļā. Arī tad, ja tā ir ideja par brīvību, līdztiesību un taisnīgumu.

Mīlestība un darbs

Laboratorijas pēdējā dienā mēs tiekamies ar Eižēniju Kveresmu. Viņa vada Nacionālo cilvēku mobilitātes sekretariātu un katoļu organizāciju, kas rūpējas par bēgļiem un imigrantiem. Sarunas laikā gaišu mieru un pārliecību izstarojošā Eižēnija vairākas reizes saliek rokas kā lūgšanā, plaukstu pie plaukstas, un atkārto – tad, kad valsts un baznīca pārāk tuvinās viena otrai, kad tās kļūst par vienu, cilvēkiem sākas slikti laiki. Baznīcai no valsts ir jābūt šķirtai, tās uzdevums ir nevis cīnīties par varu un uzspiest citiem savu viedokli, bet gan būt vietai, kurā cilvēki tiekas un sarunājas par savu ticību un meklē ceļus, kā palīdzēt citiem, neatkarīgi no tā, kam un kā šie citādie tic. Atbildot uz jautājumiem par iespējamo konfliktu starp katoļu doktrīnu un bēgļu ticību, viņa norāda, ka viss, kas valdībai un iedzīvotājiem būtu jādara, ir vienkāršas viesmīlības īstenošana. Viesmīlības, kas ļauj nelaimē nokļuvušiem cilvēkiem sajust, ka ir kāds, kas par viņiem rūpējas un mīl viņos cilvēcību, nevis piederību tautībai, dzimumam, baznīcai.

Pēc dažām nedēļām Cēsīs, veidojot dokumentālo izrādi "Robežas", tiekos ar mācītāju Nati Ādmini. Apvaicājos par viņas viedokli attiecībā uz sieviešu ordinācijas aizliegumu. Sirmā kundze skarbi atvaicā: "Vai tad slīkstošajam nav vienalga, kas pamet glābšanas riņķi – vīrietis vai sieviete?"

Es neesmu kristiete un nepraktizēju latvisko dzīvesziņu, kas ierakstīta manas valsts Satversmes preambulā un nosaka tās identitāti, es nezinu, kurš no visiem iespējamajiem Dieviem tiek piesaukts tās beigās un kuram kā lūgšana tiek dziedāta valsts himna.

Bet man ir svarīga brīvība, vienlīdzība, solidaritāte un taisnīgums, kas arī ir šīs preambulas satura daļas. Jo teorētiski tās apstiprina arī manas esamības leģitimitāti šajā juridiskajā konstrukcijā, kas saucas Latvija. Tomēr pēdējā gada notikumi, kuros kristietība ar tā sauktajām tradicionālajām vērtībām kā arguments tiek izmantota sekulāras valsts likumu, likumprojektu un pat izglītības satura izveidē, liek domāt, ka mēs atsakāmies no brīvības, kurā jebkāda ticība var pastāvēt kā vārdos neizsakāms katras personas individuālas esamības stāvoklis. Par kuru varbūt nav iespējams runāt, bet kura pavisam noteikti liecina par dzīvu cilvēcību. Saprāta pilnu.

Kristas Burānes fotosērija "Cilvēki debesīs" tapa otrās "Urban Heat" laboratorijas laikā Lisabonā. 

[1] Tviterī redzamās naida ziņas no Apvienotās Karalistes pilsoņiem.

[2] Filipa Kvena izrādi "Kurmju nakts" 6. jūlijā ir iespējams redzēt Igaunijas pilsētā Rakverē – teātra festivāla "Baltoscandal" programmā.